Zaķusalas kultūras mantojums.

Teika stāsta, ka plostnieki piestājuši pie neapdzīvotas salas un kurinājuši ugunskuru.  Aizdegusies zāle un pāri tai sākuši lekt zaķi, un tā arī radies nosaukums Zaķusala.

Zaķusalas urbanizācija līdz 20.gs. 80-tajiem gadiem notika lēni, jo to kavēja salas ne visai stabilais ģeomorfoloģiskais stāvoklis. Sala ietilpst Daugavas ielejas ģeomorfoloģiskajā mikrorajonā ar aluviālajiem un lagūnu nogulumiem, to sedz 1-2 m biezi palu alūvija smilšmāla un māla nogulumi, bet salas pamatā ir 15-17 m biezi aluviālu smilšu un grants nogulumi ar dūņu un dūņainas smilts lēcām. Dominējošais reljefa augstums ir 2,5-3,5 m v.j.l., bet atsevišķas vietas sasniedz 6-7 m v.j.l. augstumu, kas ir radies 20.gs. 80-tajos gados uzberot zemi televīzijas centra, televīzijas torņa un Salu tilta celtniecības laikā.

Vēsturnieks Broce 18.gs. beigās blakus Zaķu salai ir pieminējis Frīdriķa salu, Mušu salu un Mirušo jeb Miroņu salu. Broces zīmējumos redzams, ka Miroņu salā zemnieku mājas bijušas celtas no strūgu baļķiem. Mūsdienu Zaķusala ir izveidojusies 19.gs. beigās, kad no 1881.-1883. gadam tika veikti Daugavas regulēšanas darbi, un saplūstot Zaķu salai, Fridrihsalai un Zaļajam sēklim, sala ieguva savus tagadējos apveidus.

Zaļais sēklis, kas izveidojās no kādreizējās Mušu salas, bija saliņa Daugavas vidū, pretim Lucavsalai. Zaļais sēklis tagad ir salas zemākā augšējā daļa, kas ir tikai 2-3.5 metru augsta. Fridrihsala ir salas vidus un augšējā daļa, pie tam jau 17.gs. dokumentos tajā ir atzīmēta apbūve, resp. “Castellum in insula Fridericiana”.

Starp Fridrihsalu un Zaļo Sēkli bija šaurums, kas ledus iešanas laikā applūda un izskaloja krastus. 1880. gadā šo caurteku norobežoja ar 380 metrus garo dambi HK. Pie dambja izveidoja sešas būnas, kas iezīmēja tagadējās Zaķusalas kontūras. Kaut arī 19 gs beigās abas salas bija saplūdušās un oficiāli tika sauktas par Zaķusalu, tomēr gruntsgabali tika dalīti Zaķu un Fridriha salas apbūvē. Abās salās kopā bija 49 apbūvēti gruntsgabali, no kuriem 33 atradās Frīdriha salā, bet 16 Zaķusalā. Salas galvenās ielas bija Zaķusalas krastmala gar Daugavu un Fridrihsalas krastmala jeb Jumpravu krastmalu gar Mazo Daugavu. Salu diagonāli šķērsoja Salas iela, bet abas krastmalas savienoja nosacītas šķērsielas, jo kopējā plānojuma ģeometrija bija neregulāra.

Zaķusalas apbūvē 20 gs sākumā līdzīgi citām Rīgas salām dominēja vienstāvu koka ēkas, bet bija arī daži divstāvu nami. Ēkas pārsvarā bija būvētas no strūgu baļķiem. Salas iedzīvotājiem pamatnodarbošanās bija mastu brāķeri un enkurnieki, kuru darba profils bija plostu un strūgu vadīšana un noenkurošana no Doles salas līdz Rīgai. Zaķusalā bija neliela kuģu būvētava un divas kokzāģētavas. 1898 gadā tika izurbtas divas artēziskās akas, salā bija arī veikali un1905.g. dibinātā brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība.

Latvijas televīzijas ēkas (turpmāk- LTV ēka) vēsture ir raksturīga padomju laikmeta sabiedrisko ēku būvniecības praksei. 1973.g. Latvijas PSR Ministru Padome pēc LPSR Televīzijas un Radio komitejas lūguma pieņēma lēmumu par jauna Televīzijas un Radio redakciju korpusa un ražošanas bāzes būvniecību. Jāatzīmē, ka padomju praksē abi mediji bija administratīvi apvienoti. Latvijas valsts pilsētu celtniecības institūtā izstrādāja tehniski ekonomisko pamatojumu būvniecībai, kā optimālāko vietu izvēloties Zaķusalu, kurā jau bija izstrādāts projekts televīzijas tornim, kā arī uzsākta Salu tilta būvniecība.

LTV ēku projektēja institūta autoru kolektīvs Andris Purviņš (vadītājs), Baiba Maike, Kārlis Alksnis un Valērijs Kadirkovs, inženieris konstruktors Ivars Veldrums. Atbilstoši būvprogrammai, kas ietvēra nelielos redakciju darbinieku kabinetus un plašās studiju un darbnīcu telpas, LTV ēku veidoja divas augstceltnes- 24 stāvu (televīzijas daļa) un 28 stāvi (radio daļa), kuras aptvēra terasveida stilobads, kas mainoties stāvu skaitam no septiņiem līdz vienam, ierakstīja LTV ēku salas topogrāfijā. LTV ēkas kompozīcijas ģeometriskais izejas motīvs ir divi trijstūri, respektīvi televīzijas un radio daļa ir savstarpējs spoguļattēls.

LTV ēkas būvniecība noritēja no 1979. līdz 1987.g., kad tika pabeigta televīzijas daļa un radio daļai izbūvēti pamatu pāļi. Ņemot vērā, ka tik apjomīga būve padomju celtniecības organizācijām sagādāja lielas grūtības, radio daļas būvniecības termiņš pēc Celtniecības ministrijas ieteikuma tika pārcelts uz 1995.g. Sekojošās politiskās pārmaiņas radio daļas būvniecību apturēja pavisam. Pirmkārt, televīzijas un radio kā mediji tika administratīvi atdalīti, otrkārt plašsaziņas līdzekļu sektorā valsts loma mainījās un treškārt masu mediju tehnoloģijām kļūstot arvien kompaktākām, jautājums par radio studijas un redakciju ēkas lielumu ir diskutabls.

Zaķusalas urbanizācijas pagrieziena punkts bija minētais 1973.g. lēmums, ar kuru Zaķusalu izvēlējās kā vietu LPSR Televīzijas un radio kompleksa būvniecībai. Latvijas Arhitektu savienībā 70-to gadu beigās notika profesionāļu diskusijas par TV augstceltnes novietnes ietekmi uz Vecrīgas silueta uztveri, bet ņemot vērā, ka ietekme ir fragmentāra, tā netika uzskatīta par nozīmīgu argumentu pret minētā kompleksa būvniecību. Sagatavojot vietu būvniecībai, praktiski visa Zaķusalas vēsturiskā apbūve tika nojaukta, un līdz ar to pazuda arī ielas, kas lielākoties bija ar smilšu segumu. Pastāv informācija par to, ka neliels bruģa apjoms ir ticis pārvietots uz Lucavsalu.

Kontekstā ar Zaķusalas pašreizējo situāciju, kurā vēsturiskais ielu tīkls un apbūve vairs neeksistē, lielākajā tās teritorijas daļā plešas smilšu laukumi ar pārsvarā skraju augāju, un sala ir apbūvēta tikai fragmentāri, tās nozīmīgāko kultūrvēsturiskā mantojuma daļu veido 20.gs. apbūve- LTV ēka un TV tornis. Ievērības cienīgas ir arī vietas, kas saistītas ar 1991.g. Barikāžu laiku, resp. tēlnieka Igora Dobičina skulptūra „Acis” netālu no Salu tilta. un tēlnieka Ojāra Feldberga skulptūra „Ugunskurs” netālu no LTV ēkas. Minētie kultūras mantojuma elementi ir saglabājami un izmantojami teritorijas perspektīvā plānojuma un apbūves kompozīcijas veidošanā.

LTV ēkas nozīme Latvijas 20.gs. arhitektūras kontekstā ir ievērojama. Rīgā padomju varas gados uzbūvēja piecas augstceltnes: ZA augstceltni, viesnīcu „Latvija”, Zemkopības ministriju, Preses namu un LTV ēku. Neraugoties uz to, ka sākotnējā projektā televīzijas un radio daļas ir savstarpējs spoguļattēls pēc plānojuma, un no ansambļa ir uzbūvēta tikai televīzijas daļa, LTV ēka  apliecina relatīvi augstu kvalitāti un oriģinalitātes pakāpi.

LTV ēkas īpašā iezīme ir efektīvais siluets, ko veido augstceltnes nošļauptā forma. Līdz ar to retoriskas ir diskusijas par abu augstceltņu stāvu skaitu, jo pēdējos no tiem veido piramīdas formai tuvas telpas ar mazu lietošanas iespēju, toties efektīvu siluetu, it īpaši skatos no Salu tilta uz Vecrīgu. Objektīvāks rādītājs ir augstums metros, kas LTV ēkai ir 90m, bet radio daļa, kas atrodas tālāk no Vecrīgas, attiecīgi bija paredzēta 103.2m augsta. Vēl viena LTV ēkas iezīme ir tās stilobada daļas sienu spēcīgā plastika, ko veido šokbetona paneļi.

20.gs. 80-tajos bija plānots gar Daugavu izbūvēt krastmalas, kas kopā ar LTV ēku un TV torni veidotu vienotu arhitektonisku ansambli, tomēr 80-to beigās pēc krastmalas abpus Salu tiltam izbūves ar atbalsta sienu un pelēkā granīta margām 1km kopgarumā darbi tika pārtraukti līdz ar valsts politiski ekonomiskās iekārtas maiņu. Pēc 1991.g. pilsētas zemju denacionalizācijas procesā salas īpašumu struktūra ir ļoti fragmentēta. Nepārdomāti, respektīvi, bez jebkādas vīzijas par salas attīstību, ir atjaunotas īpašumu tiesības uz nelieliem (vid. 0.15 ha) zemesgabaliem, pie tam bez piekļuves iespējām no plānotā ielu tīkla. To novietne  tiešā LTV ēkas un perspektīvās augstceltnes teritorijas, kas arī ir valsts, respektīvi, VAS Valsts nekustamo īpašumu, īpašumā, apgrūtina turpmāko attīstību, bet nepadara to neiespējamu.

Atjaunojot projektēšanu un būvniecību, salas ielu tīkla plānojumā priekšroka būtu dodama diagonālajam iekšējās ielas variantam, nevis ortogonālajam, jo diagonālais atbilst gan LTV ēkas plānojumam, gan salas vēsturiskajam ielu tīklam. Ņemot vērā, ka LTV ēka ir  pati nozīmīgākā augstceltne no t.s. padomju modernisma laikmeta arhitektūras Latvijā, arhitekta iecerētā kompozīcija ir pelnījusi, lai tā tiktu pabeigta. Respektīvi ir vēlams uzbūvēt otro augstceltni, konsekventi interpretējot sākotnējo ieceri.

Jānis Lejnieks, Dr.arch.

15.09.2014.